Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

Luga veidota pēc komēdijas “Četrdesmit karāti” motīviem. Karāti, kā zināms, tiek pieminēti, runājot par dārgakmeņu vērtību. Jo vairāk karātu, jo dārgakmeņu slīpējums precīzāks un mirdzums dzidrāks. Šajā lugā karāti salīdzināti ar sievietes gadiem.

Lugas galvenā varone Liza savos četrdesmit gados izstaro vieglumu, valdzinājumu un jauneklību. Viņai ir darbs nekustamo īpašumu birojā, divas neizdevušās laulības, 17 gadus veca meita un māte, kas meitu un mazmeitu kāro izprecināt. Šo trīs sieviešu ikdienā ienāk trīs vīrieši. Precīzāk divi, jo Lizas pirmais vīrs, kaut viņi šķīrušies pirms 20 gadiem, ir biežs viesis Lizas mājā.

Luga mēģina lauzt sabiedrībā pieņemtos stereotipus, ka laulātajam pārim jābūt daudz maz līdzvērtīgā vecumā. 20 gadu starpība uz vienu vai otru pusi, – vai tas ir pieļaujams?

Prieks, ka Ogres Tautas teātris mani kārtējo reizi patīkami pārsteidzis. Novēlu, lai šī izrāde iegūtu amatierteātru skates galveno balvu. 

Kāds skaitās labs koncerts? Tāds, kura laikā gūsti garīgu baudu, tāds, kura laikā vari dziedāt līdzi vai tāds, kura laikā atslēdzies, domājot savas domas.

Koncerta galvenā tēma – māte un mātes mīlestība. Vai nu dziesmas bija pārāk lēnas, sentimentālas un vienveidīgas, vai nu man noskaņojums nebija atbilstošs, bet koncerta lielāko daļu lidinājos savās domās, laizdama šo to no dzirdētā gar ausīm. Kaut kā atmiņā atausa mani mūzikas skolas gadi. Skatījos, kā Rolands (viens no pavadošās grupas mūziķiem) spēlē sintezatoru un atcerējos, kā, mācoties mūzikas skolā, apbrīnoju viņa muzikālo dzirdi (solfedžo stundās perfekti rakstīja diktātus) un fantastisko klavierspēli.

Nekad nav bijusi vēlme apmeklēt izrādes, kuras ir kāda romāna vai filmas skatuvisks pārstāstījums, jo man nepatīk skatīties to, ko es zinu. Šoreiz izrādi apmeklēju dēla dēļ. Pati “Svina garšu” izlasīju jau pasen, bet dēlam grāmata kaut kā nelasījās, tāpēc nolēmu, ka slinkajam lasītājam palīdzīgu roku spēs sniegt teātris.

Izrāde iesākās jau pirms izrādes sākuma, liekot tikko atnākušajiem skatītājiem iejusties bibliotēkas gaisotnē un uz projektora aplūkot 30-to un 40-to gadu avīžu atvērumus. Šī vēsturisko notikumu dokumentēšana nerimās visu turpmāko izrādes laiku, piešķirot kopainai sava veida oriģinalitāti. Skatītājam tika dotas divas iespējas – skatīties izrādi un pa laikam skatuves fonā palasīt kādu avīzes tekstu.

Izrāde ir par jaunu puisi Matīsu, kurš palicis dzīvot vecāku mājā pavisam viens. Paralēli bezrūpīgajām jaunības ballītēm, iedzeršanām un riskantajiem starpgadījumiem, viņam kopā ar saviem draugiem nākas piedzīvot 40-to gadu sākuma politiskās peripetijas. Neatceros, vai grāmatā tik bieži tika pieminēta alkohola lietošana, bet izrādē dzēra daudz. Nez vai tas ir labs piemērs jauniešu auditorijai, uz ko šī izrāde tomēr ir orientēta.

Izrāde sadalīta divās daļās un kopā ilgst 3 stundas 20 minūtes. Par garu. Saprotu, ka režisoram bija vēlme izveidot izrādi pēc iespējas tuvāk grāmatas saturam, tomēr varēja saīsināt, iztiekot bez vairākiem ne tik būtiskiem notikumiem. Ja pēc pirmās izrādes daļas starpbrīdī devāmies ar pacilātu sajūsmu, tad otrā izrādes daļa likās garlaicīgāka un nogurdinošāka. Iekšēji jutu vēlmi pēc ātrākām beigām.

P.S. Dēls bija aizgājis uz izrādi ar ausu aparātu vienā ausī. Nožēloju, ka biju ieteikusi to ielikt. Pēc izrādes otrā cēliena, kurā, attēlojot geto šausmas, bija radītas tik griezīgas un nepatīkamas skaņas, dēls bija dusmīgs, jo “ausu aparāts tika izvarots, pamatīgi viņa ausī sīcot.”